Es laikam neprotu dzīvot savu dzīvi normāli, ilūzija par to, ka viss ir kārtībā ir un palik tikai ilūzija. tas tikai mana neaptveramā stulbuma dēļ.. ikreiz, kad es esmu kaut nedaudz laimīga vai vismaz jūtos labi, man visu vajag sabojāt..
lai gik muļķīgi tas nebūtu, bet jā, es tā daru, kaut es varētu kautvai uz mēnesi atslēgt šo graušanas instingtu, jo šobrīd ir tāda sajūta, itkā es varētu sevi izkūpināt pilnībā.. parasti šādās reizēs palīdzēja trīs lietas- vīns, cigaretes/ūdenspīpe un žiletes. es neesmu normāla, es to zinu, un nupat tas jau sāk biedēt arī mani pašu, bet es apsoliju, apsoliju Mārtiņam, ka to nedarīšu, tātad nedz alkahols, nedz cigaretes, nedz žiletes.. tikai mūzika. šobrīd, neskatoties un manu mūzikas gaumi, klausos Stereophonics. itkā jau normāla grupa, bet ne pavisam nav manā stilā..parasti būtu metāls, bet nē šoreiz ir citādi, es cenšos noturēt visas šīs emocijas sevī, negribu lai kāds redz, ka man sām, ļoti sāp. šobrīd man visvairāk ir žēl nevis par sevi, bet gan par cilvēkiem kurus es iespējams sāpinu ar savu rīcību. es esmu slikts cilvēks, jā.
... |
man ask'ā bija jautājums vai man ir puisis? / https://ask.fm/sarkanszimulis/answer/55715166285/ un tad es aizdomājos, par nākotni. netikai par TO puisi, bet vispār...es domāju par to, ko es darīšu, kad pabeigšu skolu, ja vispār pabeigšu, par to, ko es vēlos vai nevēlos darīt, par saviem draugiem, par to, kā vienā dienā tu esi laimīgs, kopā ar kādu cilvēku, bet tad pēkšņi jums viss ir cauri. es daudz domāju par to visu un nonācu pie secinājuma, ka viss kādreiz beidzas, laigan kautkam pilnīgi noteikti vajadzēja turpināties. es savā ziņā priecājos, ka visi iepriekšējie mēģinājumi veidot ilgstošas attiecības ir bijuši neveiksmīgi, jo tieši tagat es beidzot sāku domāt, kāpēc gan vispār ir nepieciešams veidot attiecības? bet tad es beidzot sapratu- tādēļ. lai spētu kautko sajust, lai spētu sajust taureņus vēderā, to, ka tu gaidi, ka tev piezvanīs, kā tu uztraucies, kā tu gaidi, ceri, priecājies. Attiecības tikai pastiprina šīs emocijas. lūk, tas ir tas, kas visvairāk maina cilvēkus, it seviņš;ki meitenes, jo čaļi to neizrāda, bet viņi vienkārši piedzeras, kā lopi un tad tas viss pagaist, bet meitenes? meitenes, nē. tieši neizdevušās attiecības lika mainīties man. es ķluvu pelēka, nē, patiesība pat ne pelēka, tā to nevarētu nosaukt, drīzāk tas bija tas, ka slika man pievērsties A.S. Laveja Sātanismam. viņa deviņas Sātanisma deklarācijas ir viņa mčības pamatā, viņš ļauj cilvēkiem atbrīvoies gan fiziski. gan garīgi. ... |
es dīvainā ārtā esmu kautko sapratusi- roku graizīšana un kautkādu nožēlojamu tablešu rīšana, nemaina problēmas, kurās es dzīvoju... pat ja kautko nodaru sev, tāpat viņam ir vienalga... un toreiz slimnīcā? tas nevienu neuztrauca... vecs siers? nu, bet protams... manā vecumā par pašnāvības mēģinājumu neviens ārsts pat nespēj iedomāties... skumji, ka viss ir tik viegli, tik viegli pateikt- vecs siers...
dēļ veca siera vēl līdz šim neviens nav vairākas stundas bijis bezsamaņā... la nu kā, bet tas neko neatrisināja, drīzāk tikai kļuva vēl sliktāk...
... |
auksti,tik sasodīti auksti...ārā ir tumšs, istabā nedeg gaisma, tikai viena svece kautkur tālu uz palodzes...sēžu uz grīdas...fōnā skan done for you. klusi, dīvains klusums, nekādu trokšņu, esmu viena mājās...viss ir tumšs nevienā pretējās mājas logā nedeg gaisma...ir 23:56
parasti es tumšos,vientuļos vakaros ļoti daudz domāju, par kādu...taču šodien ir citādāk...šodien nav asaru, šodien nav iedomu,šodien nav sapņu, šodien ir tumsa, klusums un nāve...dīvaini,ka tieši šodien par viņu pat ne reizi neiedomājos,atskaitot šo nožēlojamo reizi,kad rakstu šo.
... |
 Komentāri (0) | 2013-04-21 00:01 Dalīties
|
|
Dīvainā kārtā tagat atkal esmu atsākusi klausīties pankroku...kas ir patiešām dīvaini, jo pēdējo pusgadu biju klausijusies vinīgi roku un smago metālu...dīvaini, vai tiešām manu muzikālo gaumi var tik ļoti mainīt puiši? pirms 2 gadiem es klausijos tikai deju mūziku, tad tikai roku un smago metālu...tagad jau lkm tikai Roku un PankRoku..
šobrīd fōnā skan lieliskā pankroka grupas Mest dziesma 2000 miles nākamā lkm būs Kiss Me Kill Me
atceros, ka vasarā klausoties austiņās šo dzismu manigandrīz notrieca mašīna, ārā lija lietus un vienīgais par ko es spēju domāt bija VIŅŠ bet tagat tam vairs nav nozīmes viņš mani uztvēra, kā lelli, kā cilvēku ar kuru var paspēlēties un kad apnīk atdot kādam citam...ir pagājuši jau 2 mēneši, bet man sāp, kā pirmajā dienā..
... |
vai zinit kāpēc es meloju? tāpēc, ka vieglāk ir pateikt, ka ar mani viss kārtībā, nekā teikt ko es patiesībā domāju un kā es patiesībā jūtos...ik pa brīdim pietrūkst cilvēka, kurš šajos brīžos pienāktu klāt un teiktu-es zinu, ka nav! kas noticis?
bet laikam jau es nekad nesagaidīšu to dienu, kad kaut vinam cilvēkam nebūtu pohuj, kas ar mani notiek...
es esmu idijōte...jau ļoti ilgu laiku manā dzīvē nebija neviena cilvēka kuram es rūpētu kautvai 50% no tā cik daudz viņš rūp man..tā dzīvot protams bija grūti, bet ne uz pusi tik slikti, kā tagat...es ielaidu savā dzīvē ļoti īpašu cilvēku...jau apm 2 gadus biju dzīvojusi ar apziņu, ka manā dzīvē vairs nebūs cilvēka kurš spētu likt man atkal priecāties...taču tad tuvāk iepazinos ar viņu..tagat, atkal, tā tukšuma sajūta,jo viņa vairs nav...visi cilvēki ar laiku aiziet no mūsu dzīvēm, taču ir ļoti grūti aizmirst kādu, par ko pat nespēj nedomāt...ir samērā sarežģīti izpildīt solijumus pašam sev-nekad vairs neielaist savā dzīvē cilvēku, kurš rada sāpes...tas ir dīvaini/tipiski... kāpēc mēs atgrūžam cilvēkus, kas padara mūs laimīgus vai vismaz nesāpina un izturās jautri, bet skrienam pakaļ tiem kuriem par mums pohuj un viņiem jaunu noteikti būtu labāk bez mums...?
... |
man patiesībā nav iemesla, lai vispār kādam kautko pārmestu...man vienkārši ir žēl noskatīties uz to, ka cilvēki sāpina viens otru neskatoties uz to, ka zina, ka pēctam vajadzēs lūgt piedošanu...nevienam nav tiesību aizliegt kādam kautko darīt, bet reizēm šķit, ka tā būtu labāk....un pavisam labi būtu ja varētu pavēlēt pats sev...tad noteikti izvairītos no ļoti daudzām problēmām...
es nekad nenožēlošu, ka ienāci manā dzīvē, jo vienu brīdi tu tiešām biji viss, kas man vajadzīgs...
... |
ir marta beigas,bet ārā snieg...tas tik ļoti atgādina par viņu...par cilvēku, kuru es tik ļoti mīlu,bet diezvai vēl kādreiz varēšu ar viņu pat sakarīgi runāt. mēs no sākuma bijām draugi un nekass vairāk...taču tad pienāca TĀ diena, ko parasto mirstīgo valodā sauc par 9.februāri...man tā bija vienlaikus burvīgāka un vienlaikus brismīgākā diena manā mūžā...
varjaubūt, ka viss patiesi notika tikai tāpēc, ka mēs bijām sapīpējušies....jo galu galā nevar zināt kā uz mūsu apziņu iedarbojās ķiršu tabaka...
... |
viss sākās ar to, ka Agnesei iepatikās Artūrs Narogs un viņa viņam uztaisija sarkanbaltu aproci, cerībā viņam iepatikties... nu tas jau protams nesanāca, bet par to citreiz...
to aproci ieraudzija Gundars, viņš arī tādu gribēja, bet tākā Agnese bija apmāta ar Artūru es uztaisiju Gundaram to aproci...lalala... tad viņu pamanija Dāniels<333 viņš sev arī tādu gribēja...
es viņam to uztaisiju... viņš smejošā balsī teica-"nekvalitatīvs;D"
tā nu es šorīt pamodos un nolēmu, ka visiem saviem draugiem uztaisīšu krāsainas aproces,kā draudzības zīmi...(nu visiem draugiem no klases), jo cik gan ilgi draudzības zīme var būt Naroga mati, vai Urtāna papīra rags, vai no manas somas noplēstie diedziņi...? njām... tātad es biju pamodusies un visu šo izdomājusi...
... |
šodiena bija anomāli forša, dievinu šādas dienas.
vispirms rīts pūlkstens 9:00 pieceļos... paskatos pūlkstenī, nu labi vel tikai 5 minūtītes... panostos atkal skatos, pūlkstens 9:43 ai nekas aizgulējos, bet visu vļ var paspēt...lalala
iegāju dušā, sapratu, ka nav siltā ūdens, bet man nezz kāpēc nesala itin nemaz...
tad pūlkstens bija jau 10:12 es iegāju draugos, sarunāju kur un kad tikties ar vienu cilvēku...
izgāju ārā no mājām...ahh ārā sniga. nekas satiku viņu, samīļoju / kas jau tajā brīdī man likās brīnešķīgi/
... |
|
|
