.

vai zinit kāpēc es meloju? tāpēc, ka vieglāk ir pateikt, ka ar mani viss kārtībā, nekā teikt ko es patiesībā domāju un kā es patiesībā jūtos...ik pa brīdim pietrūkst cilvēka, kurš šajos brīžos pienāktu klāt un teiktu-es zinu, ka nav! kas noticis?
bet laikam jau es nekad nesagaidīšu to dienu, kad kaut vinam cilvēkam nebūtu pohuj, kas ar mani notiek...
es esmu idijōte...jau ļoti ilgu laiku manā dzīvē nebija neviena cilvēka kuram es rūpētu kautvai 50% no tā cik daudz viņš rūp man..tā dzīvot protams bija grūti, bet ne uz pusi tik slikti, kā tagat...es ielaidu savā dzīvē ļoti īpašu cilvēku...jau apm 2 gadus biju dzīvojusi ar apziņu, ka manā dzīvē vairs nebūs cilvēka kurš spētu likt man atkal priecāties...taču tad tuvāk iepazinos ar viņu..tagat, atkal, tā tukšuma sajūta,jo viņa vairs nav...visi cilvēki ar laiku aiziet no mūsu dzīvēm, taču ir ļoti grūti aizmirst kādu, par ko pat nespēj nedomāt...ir samērā sarežģīti izpildīt solijumus pašam sev-nekad vairs neielaist savā dzīvē cilvēku, kurš rada sāpes...tas ir dīvaini/tipiski... kāpēc mēs atgrūžam cilvēkus, kas padara mūs laimīgus vai vismaz nesāpina un izturās jautri, bet skrienam pakaļ tiem kuriem par mums pohuj un viņiem jaunu noteikti būtu labāk bez mums...?

ir tik brīnešķīga sajūta apzināties, ka esi kādam vajadzīgs un, ka kāds skumst un ka kāds mīl tevi...

man patīk veltīt raxtus...tātad šis ir veltīts D.K.