nosaukums
mēs aizbraucām pie mana tēta. tā bija pavisam dīvaina diena, pat nezinu kāpēc, tāpat vienkārši.
es biju laimīga, tagad tā vairs nav išlaicīga parādība, jo kopā ar viņu es patiešām esmu laimīga. dažbrīd pat šķiet, varbūt tas kļūs par kautko vairāk, kā tikai lielām simpatijām. par mīlestību. laigan es pati saprotu cik stulbi ir manā vecumā runāt par kautko tādu.
mēs bijām klāt. uzgājām augšā uz manu istabu, tik nepierasti kluss, nav mūzikas, nav cilvēku, tukšums. bet tur bijām mēs, mēs taču arī esam un eksistējam, jā, taču? protams, ka mēs eksistējam. savā pasaulē, kas nepazīst naidu, sāpes un nodevību, bet gan tikai nebeidzamu prieku, kaisli un laimi. kautgan laime ir tikai ilūzijja, tas nemaina to, ka šī ilūzija ļauj mums atklāt savas visslēptākās tieksmes.
tas ļāva man saprast lietu patieso nozīmi, proti to, ka viņš ir vienīgais, kas man ir svarīgs.
mēs kopā taisijām ēst un tas man llika saprast cik ļoti jauks viņš ir. mēs kopā gulējām un tas lika man saprast cik ļoti gribu viņu tikai sev. mēs kopā noņēmām no manas somas sātaniskās piespraudes un tas man lika saprast pašu galveno- es iekšēji neesmu slikta un es varu mainīties dēļ cilvēka, ko mīlu. es zinu, ka pēc kāda laika atcerēšos pagājusā gada notikumus un man liksiessmieklīgs tā brīža risinājums un tas ko es dariju, jo jau tagad esmu sapratusi, ka tā bija liela kļūda. |
