mēs aizbraucām pie mana tēta. tā bija pavisam dīvaina diena, pat nezinu kāpēc, tāpat vienkārši.
es biju laimīga, tagad tā vairs nav išlaicīga parādība, jo kopā ar viņu es patiešām esmu laimīga. dažbrīd pat šķiet, varbūt tas kļūs par kautko vairāk, kā tikai lielām simpatijām. par mīlestību. laigan es pati saprotu cik stulbi ir manā vecumā runāt par kautko tādu.
mēs bijām klāt. uzgājām augšā uz manu istabu, tik nepierasti kluss, nav mūzikas, nav cilvēku, tukšums. bet tur bijām mēs, mēs taču arī esam un eksistējam, jā, taču? protams, ka mēs eksistējam. savā pasaulē, kas nepazīst naidu, sāpes un nodevību, bet gan tikai nebeidzamu prieku, kaisli un laimi. kautgan laime ir tikai ilūzijja, tas nemaina to, ka šī ilūzija ļauj mums atklāt savas visslēptākās tieksmes.
... |
